12.-14.AUGUSTS, 2011
par skati | filmas | programma | arhīvs | atbalstītāji | organizatori 2011.gada 12. - 14. augusts

Viduslaiku mūzikas koncerts Mestra zālē
Viduslaiku sievietei veltīto vēsturisko filmu skati atklāsim 12.augustā plkst. 17:00 Cēsu pils Rietumu tornī, Mestra zālē ar īpašu koncertu, kuru sniegs senās mūzikas ansambļa „Trakula” dalībnieces. Koncertā tiks atskaņotas dziesmas no diviem nozīmīgiem viduslaiku mūzikas krājumiem: Cantigas de Santa Maria un Llibre Vermell de Montserrat.
Cantigas de Santa Maria jeb dziesmas par Svēto Mariju radušās 13.gadsimtā, Alfonso Gudrā valdīšanas laikā, kurš tiek uzskatīts par vienu no iespējamajiem krājuma autoriem. Krājumā apkopotās vairāk kā 400 dziesmas senajā galīciešu - portugāļu valodā stāsta par Jaunavas Marijas brīnumdarbiem.
Llibre Vermell de Monserrat jeb Montserratas klostera Sarkanā grāmata (14.gs.) apkopo dziesmas, kas nāk no slavenā klostera Katalonijā. Turp jau viduslaikos plūda svētceļnieku straumes, lai apbrīnotu Melnās Madonnas svētbildi, kurai piedēvēja dziedinošu spēku. Lai, nakšņodami baznīcā, svētceļnieki neizklaidētu sevi ar laicīgām dziesmām un dejām, klostera mūki sastādīja dziesmu krājumu, populārām melodijām piemērojot garīgus tekstus Jaunavas Marijas slavināšanai.
Abi šie krājumi spilgti raksturo Dievmātes kultu, kurš ar īpašu spēku Eiropā aizsākās 12. gadsimtā un dominēja līdz pat viduslaiku beigām. Jaunava Marija tika uzskatīta par visu cilvēku patvērumu, žēlotāju, sargātāju un vidutāju starp cilvēci un Dievu. No ciema uz ciemu, no pilsētas uz pilsētu klīda neskaitāmi stāsti par Marijas brīnumaino parādīšanos un viņas paveiktajiem brīnumdarbiem. Arī Latvijas viduslaiku vēstures kontekstā, Jaunavai Marijai bija īpaša nozīmē, jo tieši viņa kļuva par senās Livonijas svēto aizbildni un Vācu ordeņa un Rīgas Lielās jeb Marijas ģildes patronesi. Viņai tika veltīts bīskapa pirmais Doms Ikšķilē, Rīgas bīskapa un vēlāk arhibīskapa galvenā baznīca Rīgas Doms, kā arī draudzes baznīcas Burtniekos, Dobelē, Mazsalacā, Smiltenē un Umurgā. Bez tam Livonijas baznīcas viduslaikos atzīmēja daudzus ar Dievmāti saistītus svētkus, galvenā atceres diena kalendārajā gadā bija 15.augusts – Dievmātes debesīs uzņemšanas svētki.
Ieejas maksa koncertā iekļauta filmas „Beatrise” seansa apmeklējuma biļetes cenā. Biļetes var iegādāties „Biļešu paradīzes” kasēs visā Latvijā vai internetā www.bilesuparadize.lv


Svaigi cepta viduslaiku maize
12. un 13.augusta vakarā skates apmeklētāji varēs sekot līdzi vienam no sievietes senākajiem pienākumiem - maizes cepšanai. Maize tiks cepta autentiski rekonstruētā viduslaiku āra maizes krāsnī Cēsu pils dārzā.
Viduslaikos maizes cepšana pilsētās un pilīs bija vīriešu amats, taču maizi ģimenes vajadzībām mājās cepa sievietes, jo viņu pienākums bija rūpēties par savu vīru, bērnu un saimes ēdināšanu. Maize bija visu ēdienu pamats. Par to, cik cieši maizes cepšana Latvijā bija saistīta ar sievieti vēl līdz Pirmajam pasaules karam, vēsta aculiecinieku atmiņas, kuras Latvijas Vēstures institūta latviešu tautas tradicionālās materiālās kultūras pētnieki pierakstījuši dažādos Latvijas novados laikā pēc Otrā Pasaules kara. Šodien tās glabājas Latvijas Vēstures institūta Etnogrāfisko materiālu krātuvē, bet daļa no tām, kas veltītas uzturam, 2009.gadā pieejamas ikvienam interesentam etnogrāfes Lindas Dumpes grāmatā „Latviešu tautas ēdieni”. Šajā visnotaļ saistošajā grāmatā var izlasīt kā Jānis Slaidiņš no Cēsu apriņķa Dzērbenes pagasta „Circeņiem” atceras laiku ap 1915.gadu, kad „maizes iejaušana, mīcīšana, kukuļu veidošana un krāsnī laišana bija meistardarbs, kas meitai – labai maizes cepējai spēja ātri sagādāt labas saimnieces slavu un visu neprecēto meitiešu sapni – sievas aubi. Tāpēc pie maizes iejaušanas jaunas meitas skolotājas – mātes vai saimnieces, klātbūtnē ķērās ar lielu bijību, nopietnību un pat bailēm. Vēl tagad redzu kā sarka vaigi un drebēja rokas jaunām kalponēm, kurām māte lika iejaut, samīcīt, ielaist krāsnī vai no tās izvilkt maizi. Vispirms bija jāsāk ar vienu maizes cepšanas darbu un tikai tad, kad uzdevums bija jau godam veikts, uzticēja nākošo, un tikai pēc visu labas veikšanas atļāva maizi cept patstāvīgi no sākuma līdz galam. Vēl tagad redzu, cik laimīgi staroja meitas seja, kad saimniece vai ēdāji uzslavēja viņas cepumu. Mūsdienu jaunās meitas ir pasargātas no maizes cepšanas rūpēm, bet viņas nezina to prieku, ko sagādāja maizes cepējai viņas veiksme, ko apliecināja skaists, gluds, ar plānu garozu klāts, smaržīgs un garšīgs maizes klaips uz kopēja galda. Maizes cepšanas nopietnība un lielā atbildes sajūta bija tas, kas iemācīja dzīves nopietnību, centību un darba gribu”.

© 2011 | Elīna Kalniņa, Gundars Kalniņš